Category Archives: Zemgale

Leģēndām apvītā Jelgavas pils

Jelgavas pils – viens no izcilākajiem Latvijas arhitektūras pieminekļiem – bijusi gan hercogu rezidence, gan Livonijas ordeņa bruņinieku mājvieta, gan administratīvais centrs. Tā savas pastāvēšanas laikā vairākkārt degusi un atjaunota un degusi atkal. Agrāk pilī valdīja hercogi, tagad mācās studenti, strādā pasniedzēji un apbrīno visi, kas bijuši šajā senatnīgajā celtnē.

Pils ir leģendām apvīta, taču skaidrs, kas īsti tur notiek nav. Taču viens ir zināms – kaut kas šajā Rastrelli veidotajā ēkā notiek.

Kā viena no visplašāk pazīstamajām leģendām aprunā Kreivijas ķeizarieni Annu. Lēš, ka Jelgavas pilī mieru nespēj rast visas lielās Krievijas impērijas ķeizariene. Bez viņas pašas pils vispār nemaz nebūtu. Lai gan apaļīgā dāma gana sagrēkojusi savā ne gluži ilgajā mūžā – mīļākos jaunībā skaitījusi dučos. Taču vispirms viņu puslīdz svaigajā 18 gadu vecumā 1711. gadā izprecināja Kurzemes hercogam Frīdriham Vilhelmam. Būdama cara un imperatora Pētera I brāļameita, Anna Krievijas galmā varēja kļūt par varas draudu savam dižajam onkulim, tālab tēvocis radinieci nobīdīja tālāk “no grēcīgām domām”. Taču vienubrīd visi apstākļi sakrita negaidīti labi: gvardes virsnieku pārdzirdītais Pidriķis pēc kāzām, ceļā no Krievijas uz Kurzemi, paģiru mokās nomira, un Annuška Jelgavā iebrauca jau kā Kurzemes hercogiene – atraitne. Latvju novads līdz ar to nonāca ilgā Krievijas ietekmē.

Hercogiene Anna, caur dzeršanu par vienīgo Kurzemes valdnieci tikusi, savu varu vārda tiešā nozīmē izbaudīja pilnā mērā, un nelielajai hercogistei viņas prieki izmaksāja dārgi. Un tad, kad valdniece ieķērās sīkā, bet smukā ierēdnītī Kārlī Ernestā Johanā Bīronā, kurzemniekiem nodokļu nasta jau dubultojās. Raugi, ķeizarienes favorīts izrādījās neglābjami naudaskārs līdz pat sava mūža galam.

Anna bija izšķērdētāja: neizglītota, aprobežota un vienlaikus ļoti viltīga. 20 gadus viņa uzdzīvoja vecajā Jelgavas pilī, kur “Kurzemes hercoga telpas” piedzīvojušas visdažādākos intīmpaskatus. Piemēram, laikabiedri vēstījuši, ka pēc rīta cēliena, kas pavadīts, pārcilājot tērpus un dārgakmeņus, parakstot nelasītus dokumentus un veicot izjādi, Anna pusdienojusi Bīrona ģimenes lokā. Pēc pusdienām valdniece devusies “atpūsties”, protams, gultā līdzi ņemot savu favorītu. Tostarp Bīrona likumīgā sieva ar bērniem jau bija pazemīgi atvadījusies. Jāsaka, ka hercogs Bīrons bija pēdējais Kurzemes – Zemgales hercogistes valdnieks.

 

Cita leģenda vēsta, ka pa pili klejo Francijas karaā Luiju XVIII spoks, kurš bijis impozanti resns (norāde uz spoka apaļo tēlu) un Jelgavas pilī nīcis vairākus savus trimdinieka gadus – kamēr viņa dzimtenē plosījās revolūcija un Napoleons. Krievijas valdnieki tekulim un bēgulim ar pavadoņiem Jelgavu (tolaik Mītavu) kā mājvietu piedāvāja laikā no 1798. līdz 1801. gadam, kā arī no 1804. līdz 1807. gadam.

 

Kā vēl viena leģenda vēsta, Baltā dāma ir kāda jauna sieviete, kas ir bijusi hercoga radiniece. Tēvs vēlējies meitu apprecināt ar bagātnieku, bet viņa gribējusi iet par sievu pie vienkārša jaunekļa. Kad abi bēguši, hercogs sūtījis pa pēdām savus kalpus, kuri puisi nošāvuši. Bet jaunava iemūrēta pils sienā, tāpēc arī viņai neesot miera. Šajā sienā vēlāk iemūrēti vēl daudzi cilvēki, kas parādās arī arheoloģiskajos izrakumos.

 

Tāpat nereti pils ir degusi. Visas reizes ir tikuši atvērti sarkofāgi, kur guļ hercogu mirušās atliekas. Tapēc visiem ir aizliegts to atvērt, jo uzskata, ka atverot sarkofāgu – pils degs.

Pokaiņu mežs

Pokaiņu mežs

Noslēpumains Pokainu mežs jau ilgu laiku ir apslacināts leģendās un mītos. Tā ir ļoti īpaša un dīvaina vieta, ko daudzi uzskata par spēcīgu anomālu zonu.

Vairāki cilvēki, kas apmeklēja mežu, saka, ka šeit ir senas klintis, kas izstaro ļoti spēcīgu enerģiju. Daži uzskata, ka vieta bija vienreiz un senais dziedināšanas centrs. Ir arī neticami stāsti par noslēpumainu slēpto priekšmetu zem klintis, vārti uz paralēlu pasauli, kā arī ziņojumi par noslēpumainu gaismu novērojumiem, kas medījās mežā.

Ir vairāki iemesli, kāpēc mežs ir saistīts ar neparastiem uzskatiem un aizspriedumiem.

Mežiem ir bijusi nozīmīga loma leģendās, mītos un pasakas no visas pasaules, sākot ar vēsturisko vēsturi.
Domājams, ka mežs ir spoku, dievu un monstru vai pazemes pasaule. Ilgi ticēja, ka meži bija burvju pilnas vietas; tos “apdzīvoja” dažādi mītisks dzīvi, kuriem visiem bija pārcilvēciska vara un personības, kas bieži parādās cilvēka formā.

Pokaiņu mežs, kas atrodas 80 km uz dienvidrietumiem no Rīgas, Latvija netālu no Dobeles mazpilsētas ir vieta, kur eksistē mīti, māņticība un noslēpumaini notikumi.

Stāsti par dīvainiem notikumiem mežā tika pastāstīti jau 30.gados, taču tikai 90. gadu vidum pasaulē tika iegūta lielāka ieskats par to, kādas senās noslēpumi varētu būt apslēpti starp vecajiem kokiem.

1996. gadā Ivar Viks, zinātnieks no Rīgas, apmeklēja vietu un stāstīja par savādām meteoroloģiskām anomālijām un vietējo klinšu noslēpumainajām iezīmēm, kas, šķiet, izstaro neparastu enerģiju. Drīz pēc tam Viks miris pēc nezināmas slimības pārtraukšanas un turpināja pētījumu, vēl viens Latvijas zinātnieks Jevgēnijs Sidorovs.

Jevgeņijs Sidorovs uzzināja, ka Pokainu mežā bieži apmeklē cilvēki, kas meklēja dziednieciskās spējas no senajām klintīm.

Kā Pokaiņu mežā beidzās senie ieži?

Senos laikos Pokaini Mežs tika uzskatīts par svēto vietu. Leģendas un mīti saistīja to, kā svētceļnieki no dažādām Eiropas vietām izcēlās mežā kā atbrīvošanas no grēka simbols.

Konkrētā secībā ir apmēram 30 kalnu ainavas, kas ir samontēti aptuveni 30 kalnainos, un, atklāti sakot, neviens īsti nezina, no kurienes viņi nāca. Arheologi, kuri veica rakšanas darbus uz vietas, nav atklājuši nekādus apbedījumus, tādēļ laukakmeņi ir jānovieto tur nezināmu iemeslu dēļ.

Daži vēsturnieki apgalvo, ka akmeņi tika noņemti no laukiem un to aizveda zemnieki. Citi saka, ka pils celtniecībai, kas nekad nav bijusi būvēta, bija vajadzīgi akmeņi, bet tam nav pierādījumu.
Vardarbīgi vietējie iedzīvotāji neļauj cilvēkiem ņemt klintis no svēta meža. Tiek uzskatīts par sliktu veiksmi.

Saskaņā ar citu leģendu, zem kāda no klintīm ir slēpts dīvains objekts. Objekta daba paliek noslēpums. Daži saka, ka tas ir radioaktīvs meteorīts, bet citi ir pārliecināti, ka tas ir senais kapa piemineklis. Zikkuratas kalni, kas atrodas uz kalna, sastopas četrās pasaules daļās. Ir iespējams klintis kalpoja kā kompass seniem cilvēkiem.

Pokainu mežā konstatēta temperatūras anomālija

Pokainu mežā ir baumas par temperatūras anomāliju. Cilvēki saka, ka daudzi no akmeņiem ir silti un viņiem ir dziedināšanas spējas. Dažas klintis izārstē locītavu slimības, dažus ārstē osteohondrozi un citus ginekoloģiskas slimības. Daži no akmeņiem ir arī “bīstami” un tiem ir pretējs efekts. Ja tie ir pieskāries, šie klintis rada negatīvas sekas. Dažreiz tūristus ar viņiem aizņems klintis un vēlāk nožēlosies, jo viņi kļūs par slimību vai pat nelaimes gadījumu upuriem.

Vēl viena anomālija ir pļavā, zem vecā priedes. Šīs vietas temperatūra vienmēr ir augstāka nekā vidē. Cilvēki, kuri pieredzējuši šo fenomenu, saka, ka siltums visā ķermenī izplatās zem zemes, apsildot personu pat aukstākajā laikā.

Gateway uz paralēlu pasauli un dīvainas gaismas

Cilvēki, kuri ir apmeklējuši mežu, saka, ka, stāvot kalnu virsotnēs, kas atrodas lielā attālumā viens no otra, viņi var runāt pat ar čukstām.
Tas ir ļāvis dažiem uzskatīt, ka ir paradīzes pasaulē neredzama vārteja un vidusmēra cilvēks var iegūt pārdabiskus spēkus. Kamēr citi domā, ka mežs ir melna un bīstama vieta, no kuras labāk staigāt prom.
Dažādas ierīces, pulksteņi un kompasi meža teritorijā nedarbojas pareizi, taču radiācijas deva ir normālā robežās.

Zinātnieki ir ierosinājuši, ka starojums ir cēlonis ar magnētiskās rūdas nogulsnēm. Cita iespēja ir arī pazemes gāzes emisijas un seismiskā darbība

Neredzamās gaismas ir vēl viena dīvaina, kas atrodas šajā noslēpumainā vietā. Stipru ieleja, vietne, kas atrodas arī Pokaini mežā, tiek “apmeklēta” ar dīvajām, izgaismotām bumbām, kas neredzamas ar neapbruņotu aci. Šīs mistērijas gaismas vēlāk ir redzamas fotogrāfijās.

Mūsdienās daudzi garīgi dziednieki uzskata, ka Pokainu mežs ir svēta vieta. Neatkarīgi no tā, vai tas patiešām ir senais ārstnieciskais centrs, tas nav zināms, taču tas noteikti ir dīvaina un noslēpumaina vieta.

Stāsti par Pokainu mežiem atgādina par noslēpumainajiem notikumiem Buzau kalnos, kur ir noslēpumainā drupas, stāsti par nezināmu seno rasi un pārnacionālu spēku klātbūtne šajā apgabalā. Visi aspekti, kas austi kopā, veido seno noslēpumu, ko daži cilvēki var pretoties