Jelgavas pils – viens no izcilākajiem Latvijas arhitektūras pieminekļiem – bijusi gan hercogu rezidence, gan Livonijas ordeņa bruņinieku mājvieta, gan administratīvais centrs. Tā savas pastāvēšanas laikā vairākkārt degusi un atjaunota un degusi atkal. Agrāk pilī valdīja hercogi, tagad mācās studenti, strādā pasniedzēji un apbrīno visi, kas bijuši šajā senatnīgajā celtnē.
Pils ir leģendām apvīta, taču skaidrs, kas īsti tur notiek nav. Taču viens ir zināms – kaut kas šajā Rastrelli veidotajā ēkā notiek.
Kā viena no visplašāk pazīstamajām leģendām aprunā Kreivijas ķeizarieni Annu. Lēš, ka Jelgavas pilī mieru nespēj rast visas lielās Krievijas impērijas ķeizariene. Bez viņas pašas pils vispār nemaz nebūtu. Lai gan apaļīgā dāma gana sagrēkojusi savā ne gluži ilgajā mūžā – mīļākos jaunībā skaitījusi dučos. Taču vispirms viņu puslīdz svaigajā 18 gadu vecumā 1711. gadā izprecināja Kurzemes hercogam Frīdriham Vilhelmam. Būdama cara un imperatora Pētera I brāļameita, Anna Krievijas galmā varēja kļūt par varas draudu savam dižajam onkulim, tālab tēvocis radinieci nobīdīja tālāk “no grēcīgām domām”. Taču vienubrīd visi apstākļi sakrita negaidīti labi: gvardes virsnieku pārdzirdītais Pidriķis pēc kāzām, ceļā no Krievijas uz Kurzemi, paģiru mokās nomira, un Annuška Jelgavā iebrauca jau kā Kurzemes hercogiene – atraitne. Latvju novads līdz ar to nonāca ilgā Krievijas ietekmē.
Hercogiene Anna, caur dzeršanu par vienīgo Kurzemes valdnieci tikusi, savu varu vārda tiešā nozīmē izbaudīja pilnā mērā, un nelielajai hercogistei viņas prieki izmaksāja dārgi. Un tad, kad valdniece ieķērās sīkā, bet smukā ierēdnītī Kārlī Ernestā Johanā Bīronā, kurzemniekiem nodokļu nasta jau dubultojās. Raugi, ķeizarienes favorīts izrādījās neglābjami naudaskārs līdz pat sava mūža galam.
Anna bija izšķērdētāja: neizglītota, aprobežota un vienlaikus ļoti viltīga. 20 gadus viņa uzdzīvoja vecajā Jelgavas pilī, kur “Kurzemes hercoga telpas” piedzīvojušas visdažādākos intīmpaskatus. Piemēram, laikabiedri vēstījuši, ka pēc rīta cēliena, kas pavadīts, pārcilājot tērpus un dārgakmeņus, parakstot nelasītus dokumentus un veicot izjādi, Anna pusdienojusi Bīrona ģimenes lokā. Pēc pusdienām valdniece devusies “atpūsties”, protams, gultā līdzi ņemot savu favorītu. Tostarp Bīrona likumīgā sieva ar bērniem jau bija pazemīgi atvadījusies. Jāsaka, ka hercogs Bīrons bija pēdējais Kurzemes – Zemgales hercogistes valdnieks.
Cita leģenda vēsta, ka pa pili klejo Francijas karaā Luiju XVIII spoks, kurš bijis impozanti resns (norāde uz spoka apaļo tēlu) un Jelgavas pilī nīcis vairākus savus trimdinieka gadus – kamēr viņa dzimtenē plosījās revolūcija un Napoleons. Krievijas valdnieki tekulim un bēgulim ar pavadoņiem Jelgavu (tolaik Mītavu) kā mājvietu piedāvāja laikā no 1798. līdz 1801. gadam, kā arī no 1804. līdz 1807. gadam.
Kā vēl viena leģenda vēsta, Baltā dāma ir kāda jauna sieviete, kas ir bijusi hercoga radiniece. Tēvs vēlējies meitu apprecināt ar bagātnieku, bet viņa gribējusi iet par sievu pie vienkārša jaunekļa. Kad abi bēguši, hercogs sūtījis pa pēdām savus kalpus, kuri puisi nošāvuši. Bet jaunava iemūrēta pils sienā, tāpēc arī viņai neesot miera. Šajā sienā vēlāk iemūrēti vēl daudzi cilvēki, kas parādās arī arheoloģiskajos izrakumos.
Tāpat nereti pils ir degusi. Visas reizes ir tikuši atvērti sarkofāgi, kur guļ hercogu mirušās atliekas. Tapēc visiem ir aizliegts to atvērt, jo uzskata, ka atverot sarkofāgu – pils degs.
Hey, lasītāji
mani sauc Viktors, esmu vienkārši aktīvs cilvēks, kuram patīk jaunas lietas.