Birku arhīvs: Jelgavas pils

Dodoties cauri Jelgavas pilij, atklājas hercogu stāsti un senas pārmaiņas. Ceļojums noslēdzas ar sajūtu, ka vēsture joprojām elpo.

Zemgales garsas

Zemgales garšas ceļojums tuvāk Latvijas stāstam

Zemgale, ,

Latviju var iepazīt ne tikai pa ceļiem, takām un pilsētu ielām, bet arī pie galda. Katrs reģiona ēdiens, vietējā recepte un viesmīlīgs stāsts palīdz sajust, cik daudzveidīga ir mūsu zeme.

Ceļojums uz Zemgali var kļūt par sirsnīgu piedzīvojumu, kas vienlaikus stiprina saikni ar Latviju un ļauj apdomīgi plānot izdevumus. Izvēloties vietējos galamērķus, ieguldām savā atpūtā, novados un cilvēkos, kuri uztur dzīvas tradīcijas.

Zemgales garšas ceļojuma vērtība

Gastronomiskais tūrisms palīdz ieraudzīt Zemgali plašāk nekā kartē iezīmētu reģionu. Tas atklāj saikni starp vēsturi, cilvēkiem un maltīti, kuru iespējams baudīt ceļojuma laikā.

Zemgales gastronomiskais piedāvājums atgādina par reģiona kulināro daudzveidību no senlatviešu receptēm līdz muižkungu galda tradīcijām. Šāds skatījums ļauj ceļot nevis steigā, bet ar interesi par vietas raksturu.

Ceļotājam tas nozīmē iespēju veidot jēgpilnu maršrutu arī ar pārdomātu budžetu. Maltīte var būt ne tikai ikdienas izdevums, bet arī daļa no pieredzes, kurai ir kultūras un emocionāla vērtība.

Vietejie razotaji

Ceļš uz pārdomātu pieredzi

Laba ceļojuma pamatā ir savlaicīga izvēle, kam vēlamies veltīt laiku un naudu. Zemgales garšas vislabāk atklājas tad, ja maršruts veidots ar cieņu pret reģionu un savām iespējām.

Nosaki ceļojuma mērķi

Izlem, vai galvenais ir iepazīt senās receptes, muižu tradīcijas vai vienkārši izbaudīt Zemgales noskaņu. Skaidrs mērķis palīdz izvēlēties pieturas un izvairīties no liekiem tēriņiem.

Plāno maltīti kā piedzīvojumu

Iekļauj ēdiena baudīšanu ceļojuma plānā, nevis atstāj to nejaušībai. Tā iespējams atvēlēt budžetu pieredzei, kas paliek atmiņā līdz ar redzēto un satiktajiem cilvēkiem.

Atvēli naudu savlaicīgi

Regulāri atliekot nelielu summu Latvijas apceļošanai, ceļojums nekļūst par slogu ikdienas budžetam. Šāda pieeja dod brīvību doties ceļā apzināti un ar prieku.

Piemēri, kas iedvesmo ceļot

.

Patriotisms nav tikai svētku sajūta un tas izpaužas arī izvēlē iepazīt savu valsti. Zemgales gastronomiskais ceļojums var kļūt par personisku veidu, kā novērtēt Latvijas kultūras bagātību.

Senās receptes jaunā skatījumā

Senlatviešu receptes mudina domāt par prasmēm un garšām, kas veidojušās paaudzēs. To iepazīšana palīdz sajust, ka Latvijas vēsture ir dzīva arī ikdienas maltītē.

Muižkungu galda stāsti

Muižkungu galda tradīcijas atklāj citu Zemgales kultūras slāni un paplašina priekšstatu par reģiona vēsturi. Šāds ceļojuma pieturas punkts var rosināt paskatīties uz pazīstamu vietu ar jaunām acīm.

Vietējā izvēle stiprina Latviju

Izvēloties ceļot pa Latviju, mēs dodam vērtību savam laikam un savas valsts reģioniem. Sāc ar vienu pārdomātu Zemgales maršrutu, ieplāno tam budžetu un ļauj garšām aizvest tuvāk Latvijas stāstam.

Leģēndām apvītā Jelgavas pils

Zemgale,

Jelgavas pils – viens no izcilākajiem Latvijas arhitektūras pieminekļiem – bijusi gan hercogu rezidence, gan Livonijas ordeņa bruņinieku mājvieta, gan administratīvais centrs. Tā savas pastāvēšanas laikā vairākkārt degusi un atjaunota un degusi atkal. Agrāk pilī valdīja hercogi, tagad mācās studenti, strādā pasniedzēji un apbrīno visi, kas bijuši šajā senatnīgajā celtnē.

Pils ir leģendām apvīta, taču skaidrs, kas īsti tur notiek nav. Taču viens ir zināms – kaut kas šajā Rastrelli veidotajā ēkā notiek.

Kā viena no visplašāk pazīstamajām leģendām aprunā Kreivijas ķeizarieni Annu. Lēš, ka Jelgavas pilī mieru nespēj rast visas lielās Krievijas impērijas ķeizariene. Bez viņas pašas pils vispār nemaz nebūtu. Lai gan apaļīgā dāma gana sagrēkojusi savā ne gluži ilgajā mūžā – mīļākos jaunībā skaitījusi dučos. Taču vispirms viņu puslīdz svaigajā 18 gadu vecumā 1711. gadā izprecināja Kurzemes hercogam Frīdriham Vilhelmam. Būdama cara un imperatora Pētera I brāļameita, Anna Krievijas galmā varēja kļūt par varas draudu savam dižajam onkulim, tālab tēvocis radinieci nobīdīja tālāk “no grēcīgām domām”. Taču vienubrīd visi apstākļi sakrita negaidīti labi: gvardes virsnieku pārdzirdītais Pidriķis pēc kāzām, ceļā no Krievijas uz Kurzemi, paģiru mokās nomira, un Annuška Jelgavā iebrauca jau kā Kurzemes hercogiene – atraitne. Latvju novads līdz ar to nonāca ilgā Krievijas ietekmē.

Hercogiene Anna, caur dzeršanu par vienīgo Kurzemes valdnieci tikusi, savu varu vārda tiešā nozīmē izbaudīja pilnā mērā, un nelielajai hercogistei viņas prieki izmaksāja dārgi. Un tad, kad valdniece ieķērās sīkā, bet smukā ierēdnītī Kārlī Ernestā Johanā Bīronā, kurzemniekiem nodokļu nasta jau dubultojās. Raugi, ķeizarienes favorīts izrādījās neglābjami naudaskārs līdz pat sava mūža galam.

Anna bija izšķērdētāja: neizglītota, aprobežota un vienlaikus ļoti viltīga. 20 gadus viņa uzdzīvoja vecajā Jelgavas pilī, kur “Kurzemes hercoga telpas” piedzīvojušas visdažādākos intīmpaskatus. Piemēram, laikabiedri vēstījuši, ka pēc rīta cēliena, kas pavadīts, pārcilājot tērpus un dārgakmeņus, parakstot nelasītus dokumentus un veicot izjādi, Anna pusdienojusi Bīrona ģimenes lokā. Pēc pusdienām valdniece devusies “atpūsties”, protams, gultā līdzi ņemot savu favorītu. Tostarp Bīrona likumīgā sieva ar bērniem jau bija pazemīgi atvadījusies. Jāsaka, ka hercogs Bīrons bija pēdējais Kurzemes – Zemgales hercogistes valdnieks.

 

Cita leģenda vēsta, ka pa pili klejo Francijas karaā Luiju XVIII spoks, kurš bijis impozanti resns (norāde uz spoka apaļo tēlu) un Jelgavas pilī nīcis vairākus savus trimdinieka gadus – kamēr viņa dzimtenē plosījās revolūcija un Napoleons. Krievijas valdnieki tekulim un bēgulim ar pavadoņiem Jelgavu (tolaik Mītavu) kā mājvietu piedāvāja laikā no 1798. līdz 1801. gadam, kā arī no 1804. līdz 1807. gadam.

 

Kā vēl viena leģenda vēsta, Baltā dāma ir kāda jauna sieviete, kas ir bijusi hercoga radiniece. Tēvs vēlējies meitu apprecināt ar bagātnieku, bet viņa gribējusi iet par sievu pie vienkārša jaunekļa. Kad abi bēguši, hercogs sūtījis pa pēdām savus kalpus, kuri puisi nošāvuši. Bet jaunava iemūrēta pils sienā, tāpēc arī viņai neesot miera. Šajā sienā vēlāk iemūrēti vēl daudzi cilvēki, kas parādās arī arheoloģiskajos izrakumos.

 

Tāpat nereti pils ir degusi. Visas reizes ir tikuši atvērti sarkofāgi, kur guļ hercogu mirušās atliekas. Tapēc visiem ir aizliegts to atvērt, jo uzskata, ka atverot sarkofāgu – pils degs.