Aglonas bazilika

Aglonas bazilika

Aglonas bazilika ir lielākā Latvijas Romas katoļu svētnīca. Svētceļnieki katru gadu 15. augustā pulcējas Aglonā, lai atzīmētu Svētās Jaunavas Marijas pieņēmumu debesīs.

Aglonas bazilikas savienojums

Aglonas bazilika

Aglonas bazilika, kas celta vēlīnā baroka stilā, lepojas ar diviem aptuveni 60 metrus augstiem torņiem. Baznīcas iekšpusē ir cirkšņu velves, loki un kolonnas ar bagātīgiem rokoko stila rotājumiem. Baznīcas furbishing ir no 18.gadsimta, un tā altāri ir uzcelta 19.gadsimta sākumā.

Ikona

Baznīcā glabātušu gleznu, skulptūru un citu mākslas darbu kolekcijā ietilpst 17. gadsimta ikona “Mūsu Aglonas brīnumainas dāma”, kas tiek atklāta tikai reliģisku svētku laikā. Tiek uzskatīts, ka ikona ir brīnumains dziedināšanas spēks.

Aglonas Dievmātes

Ir daudz leģendu par Aglonas brīnumiem. Viens no tiem ir, ka zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciemata reiz atveda savu bērnu uz Aglonu, lai kristītu. Cirsts vētra izpūst, kad viņš brauca ar savu laivu pa Cirisu ezeru un milzīgi satricināja nemierīgos ūdeņos. Zemnieks, cenšoties virzīties uz viņa laivu, nepamanīja savu bērnu aiz borta. Kad viņš saprata traģēdiju, viņš kliedza Aglonas dāmu un brīnumaini, viņa bērns parādījās no ūdens pie krasta, ko izglāba cilvēki pie ezera.

Svētais pavasaris

Dievišķās ārstnieciskās īpašības ir saistītas ar ūdeni, kas darbojas no pavasara Egle ezera krastā pie bazilikas.

Pakalpojumu kvadrāts

Gatavojoties vēsturiskajai pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Latvijā 90. gados, baznīcas priekšā tika izveidots kvadrāts gājienam un lielākiem baznīcas dienestiem, piesaistot lielu cilvēku pūļus. Kvadrāts ir izveidots kā svēta slēgta teritorija un daļa no bazilikas arhitektūras ansambļa.

Veikt svētceļojumu uz Aglonu

Ikgadējās svētceļojumi Aglonā 15. augustā Sv. Virgin Marijas pieņēmuma svinībās ir vienas no mūsdienu Romas katoļu vismodernākajām tradīcijām. Svētceļnieki, ceļojot uz Aglonu, cēlās ne tikai no Latvijas, bet arī no Lietuvas, Polijas un citām Eiropas valstīm.

Starp Latvijas svētceļniekiem katoļi no dienvidrietumu piejūras Liepājas pilsētas aptver visilgāko attālumu, jo viņiem nepieciešams vairāk nekā vājš sasniegt Aglonu. Kad viņi vēršas Aglonā, lielākās un mazākās dievkalpojumu grupas piepilda ceļus šajā teritorijā. Nakts masa ir kustīga un iedvesmojoša pieredze ikvienam, kas stāv kopā ar saviem brāļiem un māsām ticībā bazilikas laukumam.

Aglonas bazilikas vēsture

Senlaiku latgaliešu dievkalpojums

Saskaņā ar jaunākajiem datiem, jau kopš 1800. gada – 500 B.C. Aglonu ir pazīstams kā vienu no Baltijas cilšu apdzīvotajiem centriem. Vēstures avoti liecina, ka Latgales cilts Baltijas jēdzieni padara to par dievkalpojuma laiku seniem laikiem. Pirmā reģistrētā Aglonas kā kristīgā centra pieminēšana aizsākās 1263. gadā, kad Aglonā traģiski tika nogalināti Lietuvas karalis Mindaugs un abi viņa dēli – Rukli un Rupeikis.
Klostera izcelsmi

1697. gadā vietējā poļu valoda Jeta-Justina Sastodicka, ko atbalstīja Livonijas bīskaps Mikolaj Poplawski, uzaicināja dominikānus no Viļņas, lai izveidotu klosteri un skolu Aglonā. Lai praksē īstenotu plānu, Sastodicki pāris piedalījās 17 ciemos ar 90 mājām – “Par Dieva godu un latviešu svētību”. Tēvs Remigius Mosokovskis, pirms Viļņas dominikāņu klosteris, 1688. gadā ieradās Aglonā, lai izvēlētos vietu jaunā klostera un baznīcas celtniecībai.
Klostera un baznīcas celtniecība

17. gadsimta beigās Dominikāņu ordenis izveidoja savu klosteri un uzcēla pirmo Aglonas draudzi. Pēc 1699. gadā pabeigtās baznīcas sadedzināšanās uz zemes, no 1768. līdz 1780. gadam tika uzcelta akmens klostera ēka un pašreizējā baznīca. Baznīcas interjers tika izveidots 18.-19. Gadsimtā, un tika izveidots orgāns un konfesija 18. gs. beigas.

Basilica Minoris

1980. gadā atzīmējot Aglonas bazilikas 200 gadu jubileju, pāvests Jānis Pāvils II to piešķīra par Basilica minoris nosaukumu jeb “mazo baziliku”. Aglonas bazilika ir vienīgais šī nosaukuma nēsātājs Latvijā.

Pokaiņu mežs

Pokaiņu mežs

Noslēpumains Pokainu mežs jau ilgu laiku ir apslacināts leģendās un mītos. Tā ir ļoti īpaša un dīvaina vieta, ko daudzi uzskata par spēcīgu anomālu zonu.

Vairāki cilvēki, kas apmeklēja mežu, saka, ka šeit ir senas klintis, kas izstaro ļoti spēcīgu enerģiju. Daži uzskata, ka vieta bija vienreiz un senais dziedināšanas centrs. Ir arī neticami stāsti par noslēpumainu slēpto priekšmetu zem klintis, vārti uz paralēlu pasauli, kā arī ziņojumi par noslēpumainu gaismu novērojumiem, kas medījās mežā.

Ir vairāki iemesli, kāpēc mežs ir saistīts ar neparastiem uzskatiem un aizspriedumiem.

Mežiem ir bijusi nozīmīga loma leģendās, mītos un pasakas no visas pasaules, sākot ar vēsturisko vēsturi.
Domājams, ka mežs ir spoku, dievu un monstru vai pazemes pasaule. Ilgi ticēja, ka meži bija burvju pilnas vietas; tos “apdzīvoja” dažādi mītisks dzīvi, kuriem visiem bija pārcilvēciska vara un personības, kas bieži parādās cilvēka formā.

Pokaiņu mežs, kas atrodas 80 km uz dienvidrietumiem no Rīgas, Latvija netālu no Dobeles mazpilsētas ir vieta, kur eksistē mīti, māņticība un noslēpumaini notikumi.

Stāsti par dīvainiem notikumiem mežā tika pastāstīti jau 30.gados, taču tikai 90. gadu vidum pasaulē tika iegūta lielāka ieskats par to, kādas senās noslēpumi varētu būt apslēpti starp vecajiem kokiem.

1996. gadā Ivar Viks, zinātnieks no Rīgas, apmeklēja vietu un stāstīja par savādām meteoroloģiskām anomālijām un vietējo klinšu noslēpumainajām iezīmēm, kas, šķiet, izstaro neparastu enerģiju. Drīz pēc tam Viks miris pēc nezināmas slimības pārtraukšanas un turpināja pētījumu, vēl viens Latvijas zinātnieks Jevgēnijs Sidorovs.

Jevgeņijs Sidorovs uzzināja, ka Pokainu mežā bieži apmeklē cilvēki, kas meklēja dziednieciskās spējas no senajām klintīm.

Kā Pokaiņu mežā beidzās senie ieži?

Senos laikos Pokaini Mežs tika uzskatīts par svēto vietu. Leģendas un mīti saistīja to, kā svētceļnieki no dažādām Eiropas vietām izcēlās mežā kā atbrīvošanas no grēka simbols.

Konkrētā secībā ir apmēram 30 kalnu ainavas, kas ir samontēti aptuveni 30 kalnainos, un, atklāti sakot, neviens īsti nezina, no kurienes viņi nāca. Arheologi, kuri veica rakšanas darbus uz vietas, nav atklājuši nekādus apbedījumus, tādēļ laukakmeņi ir jānovieto tur nezināmu iemeslu dēļ.

Daži vēsturnieki apgalvo, ka akmeņi tika noņemti no laukiem un to aizveda zemnieki. Citi saka, ka pils celtniecībai, kas nekad nav bijusi būvēta, bija vajadzīgi akmeņi, bet tam nav pierādījumu.
Vardarbīgi vietējie iedzīvotāji neļauj cilvēkiem ņemt klintis no svēta meža. Tiek uzskatīts par sliktu veiksmi.

Saskaņā ar citu leģendu, zem kāda no klintīm ir slēpts dīvains objekts. Objekta daba paliek noslēpums. Daži saka, ka tas ir radioaktīvs meteorīts, bet citi ir pārliecināti, ka tas ir senais kapa piemineklis. Zikkuratas kalni, kas atrodas uz kalna, sastopas četrās pasaules daļās. Ir iespējams klintis kalpoja kā kompass seniem cilvēkiem.

Pokainu mežā konstatēta temperatūras anomālija

Pokainu mežā ir baumas par temperatūras anomāliju. Cilvēki saka, ka daudzi no akmeņiem ir silti un viņiem ir dziedināšanas spējas. Dažas klintis izārstē locītavu slimības, dažus ārstē osteohondrozi un citus ginekoloģiskas slimības. Daži no akmeņiem ir arī “bīstami” un tiem ir pretējs efekts. Ja tie ir pieskāries, šie klintis rada negatīvas sekas. Dažreiz tūristus ar viņiem aizņems klintis un vēlāk nožēlosies, jo viņi kļūs par slimību vai pat nelaimes gadījumu upuriem.

Vēl viena anomālija ir pļavā, zem vecā priedes. Šīs vietas temperatūra vienmēr ir augstāka nekā vidē. Cilvēki, kuri pieredzējuši šo fenomenu, saka, ka siltums visā ķermenī izplatās zem zemes, apsildot personu pat aukstākajā laikā.

Gateway uz paralēlu pasauli un dīvainas gaismas

Cilvēki, kuri ir apmeklējuši mežu, saka, ka, stāvot kalnu virsotnēs, kas atrodas lielā attālumā viens no otra, viņi var runāt pat ar čukstām.
Tas ir ļāvis dažiem uzskatīt, ka ir paradīzes pasaulē neredzama vārteja un vidusmēra cilvēks var iegūt pārdabiskus spēkus. Kamēr citi domā, ka mežs ir melna un bīstama vieta, no kuras labāk staigāt prom.
Dažādas ierīces, pulksteņi un kompasi meža teritorijā nedarbojas pareizi, taču radiācijas deva ir normālā robežās.

Zinātnieki ir ierosinājuši, ka starojums ir cēlonis ar magnētiskās rūdas nogulsnēm. Cita iespēja ir arī pazemes gāzes emisijas un seismiskā darbība

Neredzamās gaismas ir vēl viena dīvaina, kas atrodas šajā noslēpumainā vietā. Stipru ieleja, vietne, kas atrodas arī Pokaini mežā, tiek “apmeklēta” ar dīvajām, izgaismotām bumbām, kas neredzamas ar neapbruņotu aci. Šīs mistērijas gaismas vēlāk ir redzamas fotogrāfijās.

Mūsdienās daudzi garīgi dziednieki uzskata, ka Pokainu mežs ir svēta vieta. Neatkarīgi no tā, vai tas patiešām ir senais ārstnieciskais centrs, tas nav zināms, taču tas noteikti ir dīvaina un noslēpumaina vieta.

Stāsti par Pokainu mežiem atgādina par noslēpumainajiem notikumiem Buzau kalnos, kur ir noslēpumainā drupas, stāsti par nezināmu seno rasi un pārnacionālu spēku klātbūtne šajā apgabalā. Visi aspekti, kas austi kopā, veido seno noslēpumu, ko daži cilvēki var pretoties

Ventas rumba

Ventas rumba

Visticamāk, Ventas Rumba ir visplašākais ūdenskritums Eiropā. Tas ir tikai 2 m augsts, taču tā zemo augstumu kompensē iespaidīgais platums un skaisti ainavas apkārtnē – burvīgā, gleznaina Kuldīgas pilsēta un vēsturiskais ķieģeļu tilts zem kritieniem.

Tas ir kā ūdenskritumi Latvijā

Jā, mums jāatzīst: Latvijas ūdenskritumi (kopumā ir apmēram 70-100) neatbilst Norvēģijas vai Venecuēlas līmenim. Patiesībā norvēģi to nepamanīja: meh, tikai neliels solis upē.

Bet, cilvēks, viņi jebkurā gadījumā ir skaisti! Ņemiet vērā Dauda ūdenskritumus valsts centrālajā daļā, slēpto sulīgu, zaļu kanjonu. Vai Zartapi ragaina ūdenskritumi ziemeļrietumos, kas atrodas senatnē un pārklājas ar spilgtiem sarkanajiem akmeņiem, kas krāsoti ar melnajām aļģēm.

Bet lielākais un vislabāk zināmākais ūdenskritums Latvijā ir Ventas Rumba.

Kuldīga

Šis ūdenskritums atrodas Kuldīgas pilsētā. Vai drīzāk – Kuldīgas pilsēta atrodas šajā ūdenskritumā, jo kuģiem bija jāizkāpj pie šī dabiskā aizsprosta un tāpēc šeit šeit parādījās norēķins. Tuvumā bija vietējie iedzīvotāji – kurši, bet viduslaikos 1242. gadā pie ūdenskrituma tika uzcelta liela Livonijas ordeņa pils (Goldingen). Tagad šī pils ir pazudusi, bet pilsēta ir izveidojusies ap šo pils un mūsdienās Kuldīgas centrs sastāv tikai no vēsturiskām ēkām, viena no skaistākajām vēsturiskajām pilsētām Latvijā.

Ūdenskritums

Ventas Rumba ir veidojusies Devonas dolostona slānī. Zem tā ir trausls dolomīts, un, tā kā plūsmas spēks mazina šo mīkstāko slāni, grūtāks slānis veido pārkari, kas laiku pa laikam samazinās. Tādējādi ūdenskritums lēnām atpaliek – un tā kā centrālajā daļā plūsma ir jaudīgāka, vidējā daļa atpaliek no upes nekā ūdenskrituma malas.

Lai atvieglotu kuģošanu un tirdzniecību, 17. gadsimta vidū tika sākta apvedceļa būvniecība ap kritieniem, bet darbi netika veikti. Vēlāk kuģi kļuva lielāki, un Venta kā iekšzemes ūdensceļu vairs nebija iespējams.

Noķer zivis … gaisā

Plūdu laikā ūdens līmenis paaugstinās un ūdenskritums kļūst mazāks, un dažreiz tas pazūd pavisam. Šo iespēju izmanto zivis, iet uz augšu un uz leju upes. Bet, kad ūdens nav tik augsts, zivs ir lēciens. Un ne vienmēr šie lēcieni ir veiksmīgi un zivis atpaliek. Vietējie zvejnieki agrāk izmantoja šo iespēju un uzstādīja īpašus slazdus, ​​paužot prieku, ka Ventas Rumba ir vienīgā vieta Eiropā, kur zivis tiek nozvejotas gaisā!

Arī mūsdienās šeit var ierasties, it īpaši aprīlī, un paskatīties, kā zivis pāri krietnām. Simtiem vimba brāmu (Vimba vimba), kas lido gaisā, redzamība ir brīnišķīga, taču iepriekšējos laikos tai vajadzēja būt vēl iespaidīgākai, kad to paveica lašs vai pat ērze.

Plašākais ūdenskritums Eiropā

Ventas Rumba kopējais platums ir 270 m – tas ir ūdenskrituma malas garums plūdu laikā. Vasarā, kad ir mazāk ūdens, kritieni ir aptuveni 245-250 m plata.

Eiropā ir daži plaši ūdenskritumi, bet šķiet, neviens nav plašāks nekā Ventas Rumba. Reinas ūdenskritumi (Šveice) ir aptuveni 150 m plata, Gullfoss (Islande) – apmēram 220 m plats, Dettifoss (Īslande) – apmēram 100 – 200 m plata.

Ja mēra gar krītošā ūdens loka, daži ūdenskritumi var būt plašāki. Selfoss (Islande) ir dīvaina forma, un ūdenskrituma priekšpuses kopējais garums šeit pārsniedz 500 m, lai gan plūsma ir daudz šaurāka. Neparasts Hraunfossar (Īslande) caur lavas slāni sasniedz tūkstošiem mazu plankumu gar 900 m garu priekšu. Tufas aizsprostu garums Plitvices ezeros (Horvātija) sasniedz 400 m un vairāk, ar to plūst daudzi ūdens plūsmas.

Tomēr Ventas Rumba plūdu laikā ir nepārtraukta ūdens platība 270 m plata (vai drīzāk – pakāpiena), un Eiropā, visticamāk, nav neviena cita ūdenskrituma.